Content provided by www.latvijasradio.lsm.lv - RSS. All podcast content including episodes, graphics, and podcast descriptions are uploaded and provided directly by www.latvijasradio.lsm.lv - RSS or their podcast platform partner. If you believe someone is using your copyrighted work without your permission, you can follow the process outlined here https://player.fm/legal.
Player FM - Podcast App Go offline with the Player FM app!
<div class="span index">1</div> <span><a class="" data-remote="true" data-type="html" href="/series/mind-the-business-small-business-success-stories">Mind The Business: Small Business Success Stories</a></span>
Owning a small business can be one of the most rewarding and challenging things a person does. Amid an uncertain economy and ever-evolving consumer trends, there is a lot to figure out and navigate to ensure your business thrives. Join hosts Jannese Torres (Yo Quiero Dinero) and Austin Hankwitz (Rate of Return) as they connect with small business owners and hear their stories about managing the ups and downs of starting and growing a small business. Listen to "Mind the Business: Small Business Success Stories" and learn valuable lessons from their experiences that will guide you along the way through your own small business journey.
Content provided by www.latvijasradio.lsm.lv - RSS. All podcast content including episodes, graphics, and podcast descriptions are uploaded and provided directly by www.latvijasradio.lsm.lv - RSS or their podcast platform partner. If you believe someone is using your copyrighted work without your permission, you can follow the process outlined here https://player.fm/legal.
Content provided by www.latvijasradio.lsm.lv - RSS. All podcast content including episodes, graphics, and podcast descriptions are uploaded and provided directly by www.latvijasradio.lsm.lv - RSS or their podcast platform partner. If you believe someone is using your copyrighted work without your permission, you can follow the process outlined here https://player.fm/legal.
Kā var uzzīmēt balsi? Kā izskatās, ja Gundega Šmite saka: "Koncerts stāstos"? Tas ir iespējams, autorei sadarbojoties ar mākslinieci Gitu Treici. Komponistes un tagad jau arī mūzikas terapeites Gundegas Šmites dzīve rit Grieķijā un Latvijā. Viņa mūziku, literatūru un terapiju uzskata par dabisku lietu kārtību. Viņas kontā jau ir grāmatas "Brīnišķā operas pasaule" un "Grieķu svīta", bet jaunākā stāstu grāmata "Koncerts stāstos" organiski iedzīvojas klasiskās mūzikas formās. Ja vēlaties - ievadam gan koncerta programma, gan programmas anotācija ar skaidrojumu, kas ir sonāte, variācijas, elēģija, rondo, imprompts un invencija, bet varat lasīt arī bez mūzikas formu pārzināšanas. Gundegas Šmites "Koncertu stāstos" izdevis "Jāņa Rozes apgāds". Grāmata nominēta Latvijas Literatūras gada balvas garajam sarakstam. Raidījumu atbalsta:…
11. aprīlī VEF Kultūras pilī, Rīgā, noslēgsies dziesminieku festivāls "Austrasdienas". Kā tas var būt, ka daudzus gadus pēc leģendārās Latvijas bardu ciltsmātes aiziešanas mūžībā, Austrasbērnu skaits tikai vairojas? Ar vienu no Austrasbērniem, cesvainieti, dziesminieci, mākslas terapeiti un skolotāju Vitu Krūmiņu atcerēsimies Austru Pumpuri, un runāsim arī par to, kas nepāriet. Leģendārā Latvijas bardu ciltsmāte Austra Pumpure mūžībā aizgāja 2017. gadā, un tas ir patiešām pārsteidzoši, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos iedibinātā tradīcija, ka viņas vārda dienā pavasarī un dzimšanas dienā rudenī Liepājā sarodas Austrasbērni no visas Latvijas joprojām pastāv. Pastāv Austras biedrība, vasarā notiek jaunu balsu meklēšanas konkurss “Tīrradnis” un festivāls “Trubadūrs”, kas šogad norisināsies Cesvainē no 25. līdz 27. jūlijam. Un Austrasbērnu skaits tieši pēdējos gados ir dubultojies. Atliek vien secināt, ka Austrasbērnu kustības pamatos bijis ielikts kas ļoti pareizs un turpināties spējīgs. Kas gan tas bija? Raidījumā saruna ar cesvainieti, dziesminieci, mākslas terapeiti un skolotāju, Austrasbērnu kopš 1984. gada Vitu Krūmiņu. Rīgā viņa ir ieradusies ar ģitāru plecos, pēc garās nedēļas nogales, kurā izskanēja festivāla Austrasdienas koncerti Vitas Krūmiņas pilsētā Cesvainē, arī Barkavā un Staburagā. Tas stāsts ir jau simtreiz stāstīts, bet lai nu iet vēl vienu reizi. Kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat deviņdesmitajiem Austra Pumpure strādāja Liepājas teātrī, kā koncertmeistare un orķestra vadītāja. Tas bija laiks, kad Liepājas teātrī tapa izrādes ar Imanta Kalniņa mūziku „Princis un ubaga zēns”, „Trīs musketieri”. Austra šīs dziesmas dziedāja arī ārpus teātra izrādēm, līdz no mājas muzicēšanas tās pārtapa atsevišķā Liepājas teātra repertuāra izrādē. 1975. gada septembrī līdztekus Liepājas teātra tradicionālajām viesizrādēm Rīgā Mākslas darbinieku namā ar Oļgerta Krodera ievadvārdiem notika desmit klausītāju pārpildīti Austras Pumpures solokoncerti – pat pa trim dienā. Šīs dziesmas bija pāraugušas teātra sienas, pirmā Imanta Kalniņa dziesmu programma izskanēja 400 koncertos visā Latvijā, 1979. gadā sekoja otrā programma, astoņdesmito sākumā tapa tautasdziesmu programma, bet 1984. gadā – trešās Imanta Kalniņa dziesmas. Un tas ir brīdis, kad Austrasbērniem pievienojās topošā skolotāja Vita Krūmiņa, topošā skolotāja. Šobrīd Vita Krūmiņa Cesvainē ir mūzikas terapeite, mākslas skolas pasniedzēja, un vada arī ģitāristu pulciņu Cesvaines vidusskolā. Māca Imanta Kalniņa dziesmas tālāk skolas vecuma bērniem.…
29. martā Mazās ģildes Lielajā zālē notika koklētāju ansambļa "Teiksma" 70 gadu jubilejas koncerts "Kopā būt…", kurā skanēja gan latviešu tautas mūzikas apdares, gan latviešu komponistu skaņdarbi, no kuriem daļa rakstīti īpaši koklētāju ansamblim "Teiksma". Koncerta programmā bija arī populārās mūzikas pārlikumi un skaņdarbi, kas katrai no kolektīva dalībniecēm īpaši tuvi un saistīti ar kādu stāstu no "Teiksmas" radošā mūža bagātā pūra. Kāds ir Latvijas vecākā koklētāju ansambļa ilgdzīvošanas noslēpums? To Inta Pīrāga centās noskaidrot sarunā ar visām ansambļa dalībniecēm: Gundu Liepiņu, Agritu Ozoliņu, Agnesi Volmani, Māru Hildebranti, Ilzi Balcerbuli un ansambļa vadītāju Kristīni Dmitrijevu . Tikām gaidāmajiem XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem pirmo reizi tik kuplā skaitā gatavojas simfonisko orķestru dalībnieki no visiem novadiem. Dina Dūdiņa-Kurmiņa uz sarunu aicinājusi 8. jūlija koncerta "Daudzskanīgais debesjums" māksliniecisko vadītāju Normundu Dreģ i, vienu no vienpadsmit virsdiriģentiem – Pēteri Plūmi , Pāvula Jurjāna mūzikas skolas simfoniskā orķestra diriģentu Renātu Cvečkovski , kā arī 22. marta kopmēģinājumā sastaptos jauniešus: vijolnieci Elzu Siliņu, obojistu Rinaldu Rozenlauku un Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfoniskā orķestra dalībniekus: Kārli, Maiju, Sindiju, Santu, Elīzu, Madaru un Terēzi.…
В хорошем ресторане к вам обязательно подойдет сомелье - человек, который поможет с выбором вина к заказанным блюдам. Но, оказывается, есть сомелье - профессионалы в области оливкового масла. Рижанка Ольга Мелкумян именно такой специалист.
Vai ir vērts pārnakšņot Vērmanes dārzā? Un kas ir gua gua? Par to domājam ar Dārtu. Lasām Marinas Levinas grāmatu "Annijas nakts piedzīvojumi Vērmaņdārzā" (Zvaigzne ABC) un divas grāmatas par Kanāriju salu leģendām - "Leģenda par Drago koku" un "San Borondona sala" (Retorika A).
Iepazīsti mūzikas instrumentu kopā ar profesionālu mūziķi! Sitaminstrumentālista Edgara Saksona klasē mūzikas skolā "Namiņš" ielūkojas Dārta, Līva un Uldis.
Jūnijā sākumā Latvijas Radio 2 ar vērienīgu koncertu „Radio cauri laikiem” atzīmēs 30 gadu jubileju. Bet skanēt šis Latvijas Radio kanāls sāka 1995. gada pavasarī. Tāpēc raidījumā Rada un raida jau 100 gadus atskatāmies, kā tapa šis radio. To atceras kanāla pirmais vadītājs Arnis Blodons un savulaik populārā jauniešu raidījuma "TAX FREE" veidotājs Elvis Jansons . Par mūzikas formātu Latvijas Radio 2 stāsta ilggadīga šī kanāla darbiniece, muzikoloģe Daiga Mazvērsīte , bet kāds klausītāju visbiežāk uzdotais jautājums celtniecībai un remontdarbiem veltītajā raidījumā „No pamatiem līdz jumtam" atklāj raidījuma veidotāji Inese Štrāla un tehnisko zinātņu doktors Juris Biršs .…
Inteliģence – mākslīga, dabiska, kolektīva. Tā ir tēma, kas Venēcijā atklās arhitektūras biennāles dalībniekus. Latvijas paviljonā pasaule redzēs "Aizsardzības ainavu". Tas ir koncepts par Latvijas austrumu robežu, tās ainavu, kas mainās ģeopolitiskos apstākļos. Ko mēs vēlamies, lai "Sampling" un "Nomad architects" autoru darbā ierauga pasaule? Par to sarunājamies ar arhitekti, pētnieci un šā gada arhitektūras biennāles Venēcijā Latvijas paviljona līdzkuratori Lieni Jākobsoni.…
Aktierim ir jābūt egoistam labā nozīmē, jo tikai tad ir rezultāts – saka aktrise Līga Liepiņa, kas tagad teātri ar prieku apmeklē kā skatītāja. Par dziedāšanu filmā "Četri balti krekli" un kas viņai filmā bija jāpārskaņo tagad, par iedzīvošanos piebaldzēnos, darbu zoodārzā un arī igauņu vecmāmiņu saruna ar Līgu Liepiņu Laikmeta krustpunktā . 1969.gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne” tiek publicēta pirmā intervija presē ar jauno aktrisi. Viņa jau ir nofilmējusies divās filmās – "Četri balti krekli" un : Pie bagātās kundzes" un preses aprakstos tiek dēvēta par pirmo profesionālo kino aktrisi Latvijā, jo aktiermākslas pamati ielikti Tautas kinoaktieru pirmajā studijā. Līgai Liepiņai tobrīd ir 23 gadi un, lūk, ko viņa saka: "Mans cilvēka ideāls? Māte. Ar viņu viss sākas – māte saviem bērniem atdod visu labāko. Iet gadi. Izaugušiem mums reizēm šķiet, ka māte kaut ko nedara tā, kā mums gribētos, ka ne vienmēr viņa mūs saprot Bet viņa mums atdod savu dzīvi. Mātes vārds man vienmēr būs svēts. No viņas es un mani brāļi dzīvē esam paņēmuši līdzi pašu labāko un skaidrāko, ko vien katra māte var dot bērniem. Un es vēlos tikai vienu – nodzīvot savu dzīvi tikpat skaidri un pilnvērtīgi kā viņa. Es vēlos savā turpmākajā dzīvē nebūt vēja zieds." "Es negribu savu dzīvi nodzīvot kā vēja zieds." 23 gadu vecumā publiski izteikta šāda apņemšanās. Līga Liepiņa : Vai es tiešām tik skaisti varēju pateikt? Tas man brīnums ir. Un ja tagad palūkojas uz tiem gadiem, kā ir izdevies tajos vējos noturēties tam ziediņam? Līga Liepiņa : Neteiksim, ka vienkārši. Visādi ir gājis, bet tik poētiski… Vai tiešām es tik poētiski esmu runājusi tajā laikā? (..) Šodien runāsim par jūsu kinolomām, protams. Arhīvā palūkojāmies tādus kadrus, kurus varbūt jūs pati sen neesat redzējusi, vai varbūt pat no atmiņas ir pagaisuši. Protams, arī darbs Radioteātrī, arī dažādas preses publikācijas, teātra lomas. Bet iesākumā – Līga, mūsu saruna notiek 2025. gada 25. martā, Latvijas vēsturei ļoti melnā un skumjā dienā. Tūkstošiem devās tālajā ceļā, moku ceļā uz Sibīriju. Klausoties piemiņas brīžos, gan amatpersonas, gan Sibīrijas bērni saka, ka mums jādara viss, lai neko tādu mūsu tauta vairs nepieredzētu, mums jādara viss, lai šāds liktenis latviešiem neatkārtotos. Līga, ko mēs varam darīt, lai tos pasaules diženos – Putinu un Trampu – vestu pie prāta? Līga Liepiņa : Es to nepateikšu, bet domāt līdz, dzīvot līdzi. Bieži vien saka, vai tad beidzot nepietiks par to runāt, es tomēr domāju, ka es tāpēc vien gribētu dzīvot vēl, lai piedzīvotu to, ka tiešām tas viss beigtos Ukrainas tautai par labu. Tā kā ir atcere uz Sibīriju izvestajiem, arī manos rados bija tā, ka mammas brāli izveda, un tāds interesants gadījums bija, ka māsu arī gribēja izvest. Un mamma piedzirdīja tos čekistus, un viņa bija tāda… viņa bija tīri glīta un tāda žiperīga pēc sava rakstura, viņa piedzirdīja un teica – lai ļauj viņai aiziet pārvilkt kurpes. Un kā māsa gāja, tā… tas bija agrs pavasaris, tikai neatceros, tieši kurā gadā, vēl jau arī 1945.gadā bija izvešana, jeb tas bija 1949. [gadā]. Es nezinu. Manuprāt, tas bija 1945. nevis 1941. vai… Un viņa skrēja pa tādu pirmo…, nevis pirmo, bet jau puskusušo sniegu uz kaimiņu mājām bēga. Tad viņi meklējuši bija to mammas māsu, ar dakšām pa siena gubām dūruši. Mammas stāstīja to pārdzīvojumu, un ja nu viņa ir tur. Vienkārši man pēkšņi ienāca tagad prātā šis fakts un vispār, ko nozīmē Krievija. Tieši Krievija. Tas ir briesmīgi. Un tagad, šodien, ka tas viss atkārtojas. (..) Par mājām. Kad jūs aizverat acis, kur jums ir tā īstā māju sajūta? Vai jaunības, bērnības laiks Mazsalacas pusē, vai arī daudzas vasaras Piebalgas pakalnos un Putniņu dzimtā sēta, vai Rīgā? Kas ir tas jūsu pieturas punkts? Līga Liepiņa : Es tomēr teiktu, ka tur, kur es piedzimu, Naukšēnos. Kaut gan nu Rūjienas slimnīcā, bet Naukšēnos. Tad jau mēs dzīvojām tur, vēlāk pārgājām uz Mazsalacu, tāpēc man it kā…, gāju tur skolā, tāpēc man saistās ar Mazsalacu. Bet Naukšēnos palika vecāmāte, mammas māsa, arī tā, kas iznāca no klēts starpsienas. Kad Staļins nomira, tad viņa iznāca ārā. Un viņi tur dzīvoja, un es katru vasaru braucu pie viņiem, jo tur bija visi lauku darbi, viss, kas bija. Tā es varētu teikt, un arī dzimtā vieta tomēr. (..) 1968. gadā žurnālā "Liesma" atrodams raksts "Līga filmējas". Stāsts ir par kinofilmas "Pie bagātās kundzes" tapšanu, bet te arī mazs jūsu skolas stāsts un citāts. "Ceļš uz specialitātes izvēli katram ir cits. Skolas gados jauniešus vairāk ietekmē ārsta, fiziķa, aktiera profesija, bieži vai puse klases meiteņu sapņo kļūt par aktrisēm. Līgas atbilde to apstiprina, tomēr ir diezgan neparasta. Par aktierdarbu esmu domājusi vienmēr, un pašā izvēlē nekad neesmu svārstījusies, taču skolā, liekas, tikai dažas reizes deklamēju dzejoļus, nepiedalījos dramatiskajā pulciņā, nekādos uzvedumos, baidījos, ka nekas neiznāks un citi smiesies, savu sapni no citiem slēpu." Līga Liepiņa : Jā, jā, man bija kaut kāda tāda, ļoti… es biju bailīga, varētu teikt. Un kāpēc tieši par aktrisi es gribēju? To tikai tagad, protams, analizējot, kāpēc [varu pateikt]. Mani brāļi bija vecāki, un es augu viena, ar lopiņiem kopā, un biju tāda vienpatne vairāk. Un iespējams, ka kaut kāda alka dalīties un to es nepratu. Un caur to es tā… bet tās nav bērnības domas, tās ir tagad vēlāka laika domas, ka noteikti man vajadzēja kaut kā izpausties un to es atradu uz skatuves. Jo tu it kā aizslēpies aiz kaut kāda tēla un tad tu vari kaut ko teikt. Jo pašai tieši it kā no sevis… bet redz tomēr dzeju arī es runāju nemaz tik traki… vēlāk kaut kā pamazām pieradu. Jūs minat, ka varbūt skolas gados nebija drosme kāpt uz skatuves skolas pulciņā, bet kaut kur jau jūs saņēmāt to drosmi doties uz Valmieru pie Pētera Lūča un pieteikties kaut kādā kaut vai mazā darbiņā, lai jums iedod Valmieras teātrī. Kāds ir šis stāsts? Līga Liepiņa : Man bija ļoti aktīva mamma. Vispār es ļoti klausīju mammai. Man jau patīk viņas vārdi "vajag riktēties". Un viņai šī riktēšanās, viņa mani tiešām aizveda uz Valmieru un aizsūtīja… Viņa pati līdzi nenāca, bet aizsūtīja pie Pētera Lūča palūgt, jo tajā laikā neuzņēma aktieros, ik pa četriem gadiem… Vienkārši pabūt, ieraudzīt to teātri, kāds viņš ir. Un Pēteris Lūcis paņēma mani, kā viņš nosauca, par kuģa puiku, es darīju visādus darbus. Arī suflēju un kaut kādos masu skatos. Vienu lomiņu man iedeva ar "lūdzu", man bija jāsaka "lūdzu". Un kādas 10 reizes viņš mēģināja, un viņš saka – "saki lūdzu, nenolaid vārdu! Lūdzu. Nē, lūdzu." Un tā apmēram 10 reizes, kamēr es… tāds bija mans pirmais skatuves uzgājiens. (..) Vai ar [kino] provēm ir bijis tā, ka ir liela cerība, ka tevi režisors izvēlēsies, un tev tas darbs patīk un patīk arī kolēģi, ar kuriem būs jāstrādā, un beigās kādai citai aktrisei tas viss tiek? Līga Liepiņa : Fimēties man iepatikās. Aaaa, un tas bija ļoti interesanti - ar Regīnu Razumu mūs mēģināja abas divas Rolands Kalniņš uz Austras lomu. Un ilgi mēģināja, viņš nevarēja izvēlēties. Un tā bija ļoti interesanta loma. Rolands pat salika mūs blakus, vienu tādu kadru, kur mēs savstarpēji sarunājamies… Filmā "Ceplis"? Līga Liepiņa : Filmā "Ceplis", jā. Un tad parādīja, mums arī parādīja, un es sapratu - jā, Regīna ir. Bet dabīgi, ka man bija žēl, ka es neesmu, bet es sapratu. Un ļoti gudri Rolands Kalniņš darīja, ka viņš tā parādīja, ka man nebija..., ir kādreiz sāpīgi vai kaut kā, es sapratu, ka jā, ir jābūt, jo viņa vairāk iederējās. Viena no jūsu lomām, varbūt tā pat nav tāda ļoti dominējoša filmā, ir Giluču ģimene "Limuzīns Jāņu nakts krāsā un jūs kā lauku skolotāja. Jānis Streičs uzreiz teica – Līga, šī ir tava loma. Vai tur arī bija jāiet un jāprovē? Līga Liepiņa : Nē, tur proves, manuprāt, nebija. Es nevaru apgalvot atkal… jo tā tiešām nebija liela tā lomu. Bet šī Jāzepa sieva, skolotāja, tas jums bija arī kāds prototips kaut kur no saviem skolas gadiem, kāds personāžs, vai kā jūs šo tēlu radījāt? Līga Liepiņa : Tas interesantākais ir tas, ka es biju pie Jāņa Streiča faktiski savu mīļāko lomu nofilmējusi "Vālodzīte", bija tāda, un pēc tam bija šī loma. Un es ar Jāni Streiču sapratos tīri profesionāli, viņam pat nevajadzēja līdz galam kādreiz izrunāt, ieskaidrot man, ka es jau uzminēju. Un šeit bija pilnīgi tāda, es neko neizdomāju, es burtiski dzīvoju šajā… Un arī man bija partneris Romualds Ancāns, mēs jau seni draugi ar viņu bijām, mums bija tik laba saspēle, saskaņa, kaut arī maz. Un Jānis tikai kaut kādas atsevišķas frāzes pateica, mums kaut kā salija tās lomas. Arī Romikam tāda ļoti interesanta loma…. Tā tas bija. (..) 1996. gadā Latvijas Radio intervijā Rutai Rikšei Līga Liepiņa raksturo savu profesiju un atzīst, ka aktieru pasaule ir savstarpējo attiecību ziņā ir nejauka un arī egoistiski ir aktieri. Ir jābūt egoistam? Līga Liepiņa : Jā, ir jābūt. Ne jau tādā sliktā nozīmē, bet jā, jo tad ir rezultāts, tiklīdz tu tāds neesi, tad ir grūtāks ceļš, protams. Ne jau visi ir egoisti tādi, bet es pieņemu, ka egoistam ir jābūt. Bet tas ir arī tā, ka pie dēļa, kur lika lomu sarakstus, tur ar elkoņiem jāizgrūžas ir un pie režisora kabineta durvīm? Līga Liepiņa : Nē, nu katrā ziņā mūsu teātrī un arī Jaunatnes teātrī es tā nemanīju, ka tas būtu. Vismaz manā laikā. Jeb arī man jau jāatzīst, ka es tādas savstarpējās kaut kādas iekšējās intrigas, viņas kaut kā man gāja garām. Laikam tāpēc, ka jā, es nebiju tā, kas uzņem šo gaisotni. Mani pieķēra šie vārdi, ko jūs minējāt, ka aktieru pasaule ir diezgan nejauka tomēr. Līga Liepiņa : Es domāju iekšēji. Iekšēji. Tādēļ, ka viņa, tā sevis laušana visādos… teiksim, ja tev jāspēlē kaut kāds nelietis un viss, protams, viņu aizstāvi un mēģini saprast, kāpēc viņš ir tāds, jo citādi jau nevar vispār strādāt. Bet tā ir kaut kāda iejaukšanās savā dziļākajā būtībā, līdz ar šo ielaušanos tu it kā lauz sevi un tad sāk veidoties visādas jaunas nu īpatnības, īpašības. Un šī laušana nav veselīga. Jūs ļoti agrā jaunībā aktrises profesiju sākāt. Kāda bija aiziešana no teātra skatuves? Līga Liepiņa : Es neteikšu tieši konkrēti, bet mani pat konkrēti iemesli, kāpēc. To es tiešām neteikšu ēterā. Bet man bija ļoti normāla sajūta, ka ir jāaiziet pašai laicīgi, nevis gaidīt, kad tev pateiks - nu tā. Tāds kaut kāds iekšējs tāds nolēmums manī bija. Es, protams, pabeidzu visas lomas spēlēt, nevis uzreiz kā ar nazi. Bet kā ar nazi es nogriezu iespēju turpmāk uz lomām cerēt. Es pateicu, ka vairāk es negribu. Mani tomēr mazliet uztrauc tas, ka cilvēks nejūt, ka ir laiks tomēr pienācis tāds, ka vajag aiziet, un es līdz tam negribēju nonākt. Vienkārši tīri cilvēciski. Kaut kāds pašlepnums vai, nezinu. Man nebija sāpīgi, jo es to biju jau sevī nolēmusi, teiksim, nesusi jau kādus gadus divus, trīs. Kad jau palika 70, laikam 72, es nezinu, cik man bija gadu, kad es aizgāju. Bet, ja par to sāpīgo, es redzu, ka ir mākslinieki, kuri aiziet, bet viņi arī nekad vairs neatgriežas teātrī uz izrādēm, lai gan tiek aicināti. Es šad un tad jūs redzu skatītāju rindās Nacionālajā teātrī. Līga Liepiņa : Man tik ļoti interesē, kā iet kolēģiem, man ļoti patīk iet uz teātri, es pilnīgi tad atdzīvojos un man patīk skatīties. Un vēl jo vairāk, ja ir iemesls pateikt kādu labu vārdu. Vai, cik patīkamas sajūta! Es tā nebiju iedomājusies, ka man tā patiks vēl pēc tam atgriezties teātrī. Tāpēc es saku, es neaizgāju kaut kādu tādu sāpi vai… Nē. Tas nebija racionāli izdomāts, es tā vienkārši skatījos apkārt, kas ir labi, kas nav slikti. Es pieņēmu lēmumu tādu.…
Kāda pele zaļa? Šo Initas Zaharānes un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Vilmaņu-Meženieku ģimene no Saldus novara Druvas: mamma Elīna, tētis Edgars ar meitām Laimu (10 gadi) un Māru (9 gadi).
Welcome to Player FM!
Player FM is scanning the web for high-quality podcasts for you to enjoy right now. It's the best podcast app and works on Android, iPhone, and the web. Signup to sync subscriptions across devices.